Guntars FREIBERGS

sitaminstrumenti

Uzsākot mūzikas mācības tur, kur beidzas Igaunija un sākas Latvija – Valkā, gribējis spēlēt saksofonu. Guntara tētis vēlējies, lai dēls apgūst trombonu, taču mātes vēlme dzirdēt sitaminstrumentu rīboņu sev apkārt, vismaz tuvāko gadu garumā, izrādījās liktenīga. Jau 13 gadu vecumā Guntars dodas mācīties E.Dārziņa Mūzikas skolā, pēc gada attopas Maskavas Centrālajā Mūzikas skolā, un no 16 gadu vecuma 8 gadi tiek pavadīti labākajās Eiropas sitaminstrumentu skolās, Francijā, Austrijā un Beļģijā.

Bauda sajūtu, kad uz skatuves var piedzīvot visplašāko emociju paleti teju vienlaicīgi: eiforiju, adrenalīnu, harmonisku līdsvaru. Meklē dziļumu mūzikā un durvis uz citu, paralēlu pasauli. Ne velti Guntars ir vairākkārt noskatījies visas Harija Potera filmas kopā ar sievu un savām trim meitām. 

Brīvajā laikā aizraujas ar vēstures izzināšanu, kaut uzskata, ka tā ir vien daļēji konstruktīva nodarbe, jo tāpat kā vienā upē divreiz iekāpt nevar, arī vēstures notikums vai nu ir, vai nav piedzīvots. Vēlāk tā jau ir vien tiekšanās pēc vēstures elpas. 

Pēc pavadītā laika Francijā cieši tic, ka vakari bez laba sarkanvīna un pelējuma siera nebūtu tik romantiski. Beļģijā saprasts, ka brīvdienu rīti ar vafelēm un saldējumu ir īpaši laiski. Tomēr jau kopš dziļas jaunības ir skaidrs, ka Latvijā ir vislabāk.