Juris KARLSONS (1948)

KONCERTS čellam, klavierēm, sitaminstrumentiem un orķestrim 

I  Allegro
II Andante
III Allegro – Andante – Allegro


  • Pirmatskaņojums:                                   2016. gada 6. janvarī, Rīgā. Kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, diriģentu Andri Pogu
Klausīties



_____________________________

Komponists Juris Karlsons saka: 
“Koncerts rakstīts pēc Latvijas Radio 3 “Klasika” direktores Gundas Vaivodes un LNSO rosinājuma raidstacijas divdesmit gadu jubilejai. Četras personības – čells, klavieres, sitaminstrumenti un orķestris. Viņu sarunu vada piektā personība – diriģents. Koncerta (latīniski concertare – sacensties, cīnīties, strīdēties) formā iezīmējas trīs daļas. Bet tās ir savstarpēji saistītas. Tāpat kā cilvēka dzīve – tajā ir vairāki posmi, taču pati dzīve ir vienota ar tās kāpumiem, kritumiem, sāpēm, cerībām. Vai iespējams izstāstīt kompozīcijas saturu? Protams, nē. Mūzika ir valoda, kuru var tikai izjust un nevis tulkot. Tāpēc arī tā ir skaistākā, smalkākā, netveramākā valoda. Nojautu valoda.”

Pūles vainagojās panākumiem, gads noslēdzās ar trio nominēšanu Latvijas Lielajai mūzikas balvai par izcilu sniegumu kamermūzikā gada garumā un par gada labāko jaundarbu Lielās mūzikas balvas žūrija atzina Jura Karlsona rakstīto Koncertu čellam, klavierēm, sitaminstrumentiem un orķestrim, ko ansamblis nedaudz mainītā sastāvā kopā ar LNSO un Andri Pogu atskaņoja radio "Klasika" 20. jubilejas koncertā 2016. gada janvārī.

Teksts: Orests Silabriedis, Dāvis Eņģelis

*Paldies čellistei Kristīnei Blaumanei, kura pirmatskaņoja čella partiju, kamēr Guna bija otrā bērniņa bērnu kopšanas atvaļinājumā.

Kristaps PĒTERSONS (1982)

"Z.I.E.M.A" Zigzagging Images and the Elements of the Melancholic Actuality (Zigzagveida Iespaidi un Epizodes no Melanholiskas Apkārtnes) čellam, klavierēm, marimbai un vibrafonam, kontrabasam, ierakstītajam materiālam un DJ


  • Pirmatskaņojums:                        2016.gada 5. martā, Rīgā 


klausīties



___________________________________

Kristapa Pētersona kompozīcijas valoda ir informatīvi blīva, saturā daudzslāņaina un individuālajā meistarībā neparasti skaista. Iespējams, ka daudzpusīgāk nekā jebkura cita Kristapa kompozīcija Z.I.E.M.A. ir piesātināta ar kultūratsaucēm, kas veido tās dramaturģisko virzību un tēlaino valodu. 

Šūberta dziesmu cikls "Ziemas ceļojums" ar Vilhelma Millera dzejoļiem ir galvenā, bet nebūt ne vienīgā atsauce. Kristapa izraudzītos britu un amerikāņu autoru dzejoļos ziema, sniegs un aukstums pārtop vienatnības metaforās un simbolos. Bet to izmantojums ir drīzāk rotaļīgs, līdzīgi kā vārdu spēle nosaukuma akronīmā. Dzeja dialogu formā skan pārmaiņus ar sarunām, kam iedvesmas saknes iesniedzas amerikāņu kinematogrāfā. Skaņdarba epizodes virknējas cita aiz citas kā filmas kadri. Vācu romantisma dzeju un sižetā ievītās sarunas izstāsta personāži: divi killeri, streindžers, m-s sanšaina, maruša un sērvants.

Texts Dāvis Eņģelis

"Bet, manuprāt, galvenais varonis tomēr ir Šūberts. Kā svešinieks viņš ienāk šajā pasaulē un kā svešiniekam viņam jāaiziet, jo viņs nespēj noticēt, ka kāds viņu spēj mīlēt". (Orests Silabriedis)

Kristaps saka: "Kopā no visa tā gandrīz vai sanāk kas līdzīgs mēmajam kino. Vienīgi ir pretējs, jo skan. Tādējādi sanāk aklais kino."

Skaņdarba scenārijs ŠEIT


Platons      BURAVICKIS (1989)

"VOLTĀŽA" čellam, klavierēm un bungu komplektam


  • Pirmatskaņojums:                                2016.gada 5. martā, Rīgā


klausīties

Ja Latvijas komponistu laukā var runāt par jauno vilni, tad viens no šī viļņa jaudīgākajiem nesējspēkiem ir Platons Buravickis. Līdzās klasiskām izpausmēm viņš ar mežonīgu enerģiju improvizē pie klavierēm, spēlē elektronisko mūziku pagrīdes klubos, un Platona curriculum vitae nav iedomājams bez viņa darba pieredzes kuģu remonta un betona rūpnīcās.

Skaņdarbā "Voltāža" Platons pirmo reizi visus uzskaitītos radošā rokraksta aspektus licis vienkopus. Tā sākas ar fragmentētiem motīviem, izbārstītā faktūrā dzirdams materiāls no aprautiem melodiskiem impulsiem līdz rūpnīcas trokšņiem. 

"Voltāžā" izplūst robežas starp klasisko un populāro; čella solo epizodes tembrāli un tematiski atgādina smagajai rokmūzikai raksturīgo elektrisko ģitāru overdrive skaņu un "smalcināšanas" spēles tehniku; klavieru ostinato figūras līdzinās roka un popmūzikas atkārtotajām frāzēm jeb rifiem; arī bungu komplektu var tulkot kā alūziju par rokmūziku; ritmiskā enerģija vienlīdzīga tai, kas dārd no deju klubiem piektdienu vakaros. Tas viss koncentrētā formā un ar meistara rokrakstu. Buravickis mūzikā manifestē, betonē, demontē. Vienlaikus viņš ir smalks vērotājs un savos darbos cenšas panākt dabas plūstošās līnijas.

Platons par "Voltāžu": "Tas ir vēstījums par saspriegumu, kas iedarbojas uz cilvēku, ko izraisa apkārtējie apstākļi. Sarežģītie, neregulārie ritmi stipri dominē skaņdarba sākumā – tas ir kā sasprieguma vadmotīvs, tie it kā nožņaudz vēl neizveidoto cilvēka vadmotīvu, fragmentēto "melodiju". Pēc tam sākas cīņa, kuras gaitā izrādās, ka saspriegumu veido pats cilvēks un nekāda īsta sasprieguma nav, ir tikai cilvēks ar savām jūtām, sarežģītajām domām un neparastajām rīcībām. Cilvēks ar savu enerģiju, radošo voltāžu." 

Teksts: Dāvis Eņģelis