Pienenes nav pirmās puķes Georga Pelēča mūzikā. Vijolei, vibrofonam un stīgu orķestrim rakstīti "Ceriņu dārzi", "Plaukstošs jasmīns". Tāpat Pelēcis vēro un pieraksta, kā skan "Ainažu ganības" un "Rudens ainavas". Bet trio Art-i-Shock veltīts "Pieneņu lauks".Georgs Pelēcis par pienenēm: "Mani šajā parādībā vienmēr fascinējušas divas lietas: no vienas puses – pastorāls, naivs, vientiesīgs izskats; no otras puses – ārkārtīgi intensīvas krāsas, liels temperaments. Šīs divas dimensijas centos savienot savā skaņdarbā." "Pieneņu lauks" sākumā viļņojas starp diviem vibrofona akordiem. Pļavas dzeltenā ņirboņa klavieru faktūrās no skaņdarba sākuma līdz beigām kļūst aizvien caurspīdīgāka, izskaņā aizvien lielāku nozīmi iegūst pauzes, skaņu pārrāvumi, izspēlējami ar ziedlapiņu precizitāti.
Kad izskanējusi apmēram trešdaļa skaņdarba, klavierēs parādās jauns tematisms. Apliecinošs, augšupejošs motīvs vispirms mažorā, tad paralēlajā minorā. Ar tematisma lakonisko izteiksmi un harmonisko vienkāršību lepoties varētu jebkurš neo-klasiķis vai, kas zina, pat aizgājušo gadsimtu meistari. Atkal šalcoša viļņošanās, bet šoreiz čellam, un galveno tematisko materiālu izspēlē vibrofons. Impulsu pārņem čells un to attīsta līdz kulminācijai piesātinātā melodijā.
Mūzikas spējā attīstība glezno ainu, kurā skaņradis pieneņlauku vēro caur kameras objektīvu un no tuvplāna atkāpjas plašākam kadrējumam. Klasiskā skaidrībā un proporcijās ierāmēta idilliska vienkāršība. Ziedošu pieneņlauku noglauda vējš, un pēc mirkļa vairs nevar izšķirt, vai ziedu kustībā ieraudzītais dzīvē piedzīvots, vai tikai pļavā nomanīts. Georgs Pelēcis, vienkāršas izteiksmes meistars, vēro pienenes, vēro sevi un pieraksta.
Teksts: Dāvis Eņģelis
